Kā dzīvot jēgpilnu dzīvi?

Visi gribam būt laimīgi, bet tad, kad, šķiet, ir sasniegta laime, tā atkal jau kaut kur attālinās. Un tā nepārtraukti. Laimei piemīt netveramības izpausme, jo tā savā ziņā apraksta emocionālo, jūtu stāvokli. Tādēļ, iespējams, JĒGA ir labāks termins, lai runātu par to, pēc kā mēs visi tiecamies. Šis vārds apraksta stāvokļus, procesus un attiecības, kas nav vienmēr tieši saistīti ar labām sajūtām vai laimes sajūtu. Dažubrīd tas pat ietver tai pretējo.

Gribu padalīties dažiem jēgpilnas dzīves principiem, kas parādījās daudzās Eksperimentālo sarunu epizodēs, pat ja ne vienmēr tiešā veidā. Lai arī viesi bija ļoti dažādi un runājām par  ļoti atšķirīgām tēmām, tomēr vienojošais bija jēgas meklējumi. Tādēļ savā ziņā pašsaprotami būtu piedāvāt manu interpretāciju par šiem meklējumiem, atceroties to, kas noticis šajā laikā. Piedāvāju jēgpilnas dzīves principus ar lietošanas instrukciju.

Gandrīz visam tiek piedāvātas instrukcijas vai norādījumi, atrunas, derīguma termiņi. Arī brīdinājums, ka katrs pats uzņemas atbildību par iespējamām sekām vai blaknēm. Arī piedāvātajiem principiem gribas piemetināt atrunu, ka viss ir atkarīgs no dažādiem nosacījumiem, precīzas to izpildes, apstākļiem un konteksta. Līdz beidzot nākas aizdomāties - vai vispār ir vērts kaut ko teikt? Vai ir iespējams kaut ko ieteikt? Taču šobrīd man gribas uzstāt, ka šī atruna ir par jēgpilnu dzīvi. Ja gribi tādu dzīvot, tad šeit vienkārši būs pamatprincipi, ko jāņem vērā. Tie negarantē tūlītēju un mistisku rezultātu, bet ir pamatnosacījums, lai varētu sākt dzīvot jēgpilnāk un laimīgāk.

Lietošanas instrukcija: 4 jēgpilnas un laimīgas dzīves principi

Sastāvs: (1) Iedvesmojoši mērķi; pilnvērtīgi jāiesaistās mērķa sasniegšanā. (2) Atvērtība, vēlme veidot attiecības un būt tajās klātesošam. (3) Nepieciešamība uzņemties risku un atbildību, nevis par to, kas varēja būt citādāk, lai.., bet par to kā nonākt pie tā, lai ir ... (4) Neņemt sevi pārlieku nopietni; neuztraukties par to, ko citi par mani padomās.

Ieteicams lietot kopā ar: šokolādi, labu vīnu, kafiju vai tēju, humoru vai vismaz filmām, kas liek smieties.

Ieteicamā lietošanas deva, ja nav citādi noteikts: jālieto kā pilnvērtīgs, sabalansēts, ikdienišķs jēgpilnas un laimīgas dzīves nosacījums.

Lietošanas instrukcija: katra sastāvdaļa diezgan brīvi nosakāmā apjomā jāievieš dzīvē, ņemot vērā tās iztrūkumu. Nepieciešamības gadījumā konsultēties ar psihologu, priesteri vai labu draugu. Vecuma ierobežojuma nav. Ja ir paaugstināta jūtība pret kādu no komponentēm ,konsultēties ar psihologu, priesteri vai draugu.

Blaknes: paaugstināts tonuss, pozitīvāks dzīves skatījums, labāka pašsajūta, veselīgāka pašapziņa, labāks miegs. Ir novēroti gadījumi, kad samazinās stresa līmenis, uzlabojas apetīte un vielmaiņa. Vispārēja apmierinātība ar sevi un dzīvi

Brīdinājumi: Norādījumu neievērošana var izraisīt nevēlamas blaknes - visu pretējo augstāk minētajām blaknēm, bet smagākos gadījumos var izraisīt depresiju, izdegšanu, bezjēdzību, visbeidzot nāvi (pat ja ne tūlīt fizisku).

Uzglabāšana: pēc atvēršanas nav iespējams ilgstoši uzglabāt, tādēļ jālieto regulāri.

Jēgpilnas dzīves sastāvā esošās pamatvielas:

Mērķi

Iedvesmojoši mērķi, kas nav pārāk šauri un ir cīņas vērti.

Piemēram, ļaunuma mazināšana pasaulē. Sarunās šis aspekts parādījās ne reizi vien. "Atstāt šo pasauli kaut nedaudz labāku kā es to esmu saņēmis." (#028 saruna ar Artūru Loginu par filozofiju, jēgas jēgu, dialoga veidošanu) Tā var būt izklausās kā milzīgi globāla problēma vai uzdevums, un var rasties šaubas par to, cik lielā mērā tā var būt indivīda atbildība. Bet, iespējams, darbs ar sevi un savas dzīves uzlabošana, savas personības pilnveidošana un kaut kāda personīgā ļaunuma mazināšana var būt sākums kaut kam daudz lielākam.

Dita Lūriņa līdzīgi runā par "dzejiskas pasaules izjūtas" (#030 saruna par teātri, stāšanos pretī ļaunumam un ieinteresētību) izkopšanu kā līdzekli ļaunuma mazināšanai. Dzejiskuma izkopšana notiek caur personīgām un tuvām sarunām, lasīšanu, domāšanu, teātra skatīšanos utt. Jeb, citiem vārdiem, ieinteresētību pasaulē ap mani un manī. Atbildības pieņemšanā par savu dzīvi, izaugsmi, attīstību, neļaušanos notrulināties caur ikdienišķām ļaunuma darbībām kā meliem, konspirācijas teorijām, dezinformāciju vai otrādi - samierināšanos ar to, kā ir, neieinteresētību utt. "Būt saskaņā un saskarsmē ar sevi un censties nest pievienoto vērtību." (#022 saruna ar Guntaru Prāni par mūziku, būšanu līderim, garīgumu un darba  nozīmi)

Attiecības

Sastapšanās ar citiem. Neizolēšanās, ne-noslēgšanās, ne-novēršanās no citiem veicina ļaunuma mazināšanu.

Tas ir par to, ka es nepalieku viens savā mazajā pasaulītē (#029 saruna par cilvēka potenciālu ar Kristapu Kravali). Vientulībā, noslēgtībā ļoti ātri var pārņemt bailes un "bailes neļauj mums komunicēt, dzīvot, dalīties un būt daļai no cilvēku dzīves", kā norāda  Andrejs Mediņš. Viņaprāt, ir svarīgi neatstāt cilvēkus vienaldzīgus (#021 saruna ar Andreju Mediņu par Baznīcu, skandāliem un cilvēcību).

Atvērtība uz dzīvi un pasauli, tai skaitā individuālā un personīgā līmenī, ļauj redzēt lietas citādāk, plašāk, krāsaināk (#018 saruna par zinātni, objektivitāti, iekšējo un ārējo pasauli ar Jurģi Šķilteru). Dažubrīd, esot tik ļoti pārņemtam ar sevi, savu neapmierinātību, dusmām, kaislībām vai ambīcijām, mūsu pasaule sašaurinās tik ļoti, ka tā sāk smacēt. Bet iziešana no sevis, koncentrēšanās uz citām lietām un cilvēkiem, var atbrīvot no iestrēgšanas, stresa un vienlaikus pavērt citas iespējas, ko iepriekš vienkārši nevarēji redzēt (#031 saruna par mentālo veselību un iespēju palīdzēt citiem ar Ofēliju Spektori).

Pandēmijas ierobežojumu rezultātā varam aptvert attiecību nozīmīgumu, pat to dzīvībai būtisku vērtību vai vismaz dzīves kvalitātes nozīmi. Taču kā būtu, ja nevajadzētu kataklizmisku krīzi, lai spētu dzīvot ar šo būtisko dzīvības nosacījumu?

Iesaistīšanās

Pilnvērtīga iesaistīšanās, lai kaut ko mainītu, un gatavība mainīties.

Rūpes, saka Anna Žabicka, ir kā "atvērts mijiedarbības process, kas veido piederību vai nepiederības sajūtu, kas veido attiecības un, iespējams, šķeļ attiecības" (#019 saruna ar Annu Žabicku par rūpēm, mērķiem, cīņām un antropoloģiju). Rūpes prasa iesaistīšanos, lai darītu. Var, protams, visu darīt tikai pa pusei, ne ar pilnu atdevi, bet arī tā ir izvēle, kas nosaka rezultātu un tā kvalitāti. Nav iespējams vienkārši stāvēt - cilvēks vai nu regresē, vai attīstās. Ja tava izvēle ir neiesaistīties, tad tā nav neitralitātes pozīcija, bet gan aktīva izvēle, kas diemžēl var vest regresā. Nepalikt par tādu malā sēdētāju, kas baidās iesaistīties un līdz ar to neļaujas būt ietekmētam, aizskartam, iedvesmotam utt.

Iesaistīšanās un ļaušanās nozīmē to, ka šo procesu nav iespējams 100% kontrolēt, tas ir spontāns un dažreiz negaidīti spēcīgs. Bet tieši tajā slēpjas sāls. Respektīvi, nevis, ka nevis dzīvojam sterili un droši, bet ka, pirmkārt, dzīvojam. Iesaistāmies, lai lietas ietekmētu, mainītu un veidotu, bet arī lai ļautos ietekmēties. Lai cik arī paradoksāli tas nebūtu, bet dažreiz ir nevis jāuzdod jautājumi, bet gan jāatbild uz jautājumiem, kurus uzdod dzīve. (#024 saruna par psihoterapiju, mīlestību, brīvību un seksualitāti ar Marku Jermaku) Taču šī atbildēšana nav viss intelektuāls prāta vingrinājums, vismaz ne tikai, bet gan gatavība rīkoties,
iesaistīties, uzņemties saistības un atbildību. Iesaistīšanās, manuprāt, ir saistīta arī ar būšanu klātesošam. Ir grūti būt kaut kur iesaistītam, bet visu laiku sapņot par kaut ko citu. Personības veselumu veido stāvoklis, kur domas un darbi jeb iekšējā un ārējā pasaule ir unisonā.

Robežas

Robežu apzināšanās.

"Ne tikai brīvība vai tieksme pēc baudas, bet arī sirdsapziņa un robežu sajūta ir svarīga. Un tā jau ir māksla." (#024 Marks Jermaks) Robežas ir vienmēr saistītas ar otra klātbūtni, kas nozīmē, ka vienmēr vajag risināt spriedzes pilnas situācijas par to, kā būt kopā ar otru cilvēku vai cilvēkiem, kā reaģēt noteiktās situācijās. Bet pastāv arī iekšējās robežas, kas ir jārespektē, ko var darīt tikai tad, ja šīs robežas apzināmies. Tas nozīmē, ka "kādreiz man vajag rūpēties un sevi saudzēt, bet citreiz izaicināt" (#031 Ofēlija Spektore).

Tik bieži gribas prioritizēt iekšējās robežas, lai būtu iespējams noteikt ārējās, bet vai nevar būt arī otrādi? Tā, ka, mācoties noteikt ārējās robežas, mēs varam apgūt arī iekšējo robežu noteikšanu? Tas, manuprāt, nozīmē to, ka dažreiz dzīvojam un rīkojamies, lai izveidotu principus, bet citreiz nosakām principus, lai varētu rīkoties un dzīvot. Citiem vārdiem, ir jābūt zināmai elastībai.

Noslēguma refleksija

Šķiet, kad runā par dzīves jēgu, tad tā ir kaut kas labs pats par sevi un ir iemesls, lai kaut ko dzīvē darītu. Dažreiz var būt lielāka jēga, bet citreiz tā ir mazāka, reizēm runājam par bezjēdzīgumu. Atbilde ir atkarīga no mums. Varam meklēt kādu "ārēju" jēgu, to pieņemt vai arī varam paši notiekošajam piešķirt jēgu. Dažreiz lietas notiek tāpat vien, bet citreiz apzināts nodoms nosaka visu. Tā vien šķiet, ka dzīve ir tāds uzdrīkstēšanās piedzīvojums, kur brīžiem ir jāļaujas straumei, liktenim vai augstākai varai, bet citreiz jāuzņemas atbildība un lēmums jāpieņem pašam jeb jāveido un jāpiešķir jēga. Starp šīm divām attieksmēm vienmēr pastāvēs radoša spriedze un mums vienmēr jācenšas izdarīt izvēles, veidot un darīt to labāko.

Bet jēga nav arī tas pats, kas patīkama vai pārtikusi dzīve. Nedz arī vienmēr to var raksturot kā laimīgu vai pareizu dzīvi. Iespējams, vai un kā dzīve var tikt saprasta ir daudz svarīgāk, un tādēļ mēģinājumi meklēt jēgu veidojošu informāciju jeb, iespējams, dzīves stāstu stāstīšana vai skaidrojumi par tās avotiem un mērķiem ir tik būtiski. Un to es meklēju un cenšos darīt. Kādreiz tas ir par netveramām intuīcijām vai neizskaidrojamiem apstākļiem, vai vienkārši cilvēka rīcību, kas nes dzīves jēgu. Bet vēl citreiz ir jārunā par bezjēdzību un tās pretējību. Vai dažubrīd pat jāiet pāri jēgai, ārpus jēgas, viņpus jēgas. Manuprāt,  ir jautājumi, kuri nav domāti, lai uz tiem atbildētu atbildes, bet lai meklētu, runātu, klausītos, mācītos un, pats galvenais, piedzīvotu.

Eliots izsaka kaut ko no jēgas un dzīves spriedzes, sakot: "Mums bija pieredze, bet nesapratām jēgu. Tuvošanās jēgai atjauno pieredzi." Tā vien šķiet, ka nepieciešams regulāri paskatīties uz savu pieredzi, lai tajā ieraudzītu jēgu. Un citreiz vajag saprast jēgu, lai pieredze būtu bagātāka, pilnīgāka, skaistāka. Sokrāts ir teicis, ka nereflektēta, nepārdomāta dzīve nav tā vērta, lai dzīvotu. Ir grūti noturēt līdzsvaru starp šīm dažādajām realitātēm - refleksiju, dzīves pieredzēšanu un atkal refleksiju - bet, manuprāt, tā ir tik ļoti vajadzīga māksla!

Scroll to top